Lasījums no apustuļa Pāvila svētules Romiešiem 10.nodaļas.

8 Tuvu pie tevis ir tas vārds, tavā mutē un tavā sirdī, - proti, ticības vārds, ko mēs sludinām. 9 Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. 10 Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, 11 jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā. 12 Šai ziņā nav starpības starp jūdu un grieķi: jo pār visiem ir tas pats Kungs, kas parāda Savu bagātību visiem, kas Viņu piesauc. 13 Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts. (Rm 10:8b-14)

Lūgsim: Nāc Kungs Trīsvienīgais Dievs un svētī mums Savu Vārdu jo Tavs Vārds ir un paliek mūžīgā patiesība vienmēr. Āmen!

Mēs esam iegājuši Gavēņa laikā, kas ir arī svarīgākais laiks , kad varam parūpēties par savu garīgo dzīvi. Tas ir laiks, kurā sagatavojamies ne tikai Jēzus nāves un augšāmcelšanās svinēšanai, bet arī tai, kas pastāvīgi notiek mūsos. Dzīve ir nepārtraukts process, kurā nāve, viss vecais un pierastais mijas ar atdzimšanu jaunai cerībai, ticībai un mīlestībai. Jēzus nāve un augšāmcelšanās nav tikai sens vēsturisks notikums, bet arī iekšējais notikums, kas norisinās mūsu sirdīs, kad esam tam gatavi. Patiesā nožēlā labprātīgi atsakāmies no visa, kas kavē mūsu garīgo briedumu. Mūsu dzīvē gandrīz nav brīža, kad nebūtu jādistancējas no zināma domāšanas, runāšanas un rīcības veida, kas ilgstoši devis enerģiju, bet ko nepieciešams patstāvīgi atjaunot un atdzīvināt. Gavēnis piedāvā brīnišķīgu iespēju atklāt Kristu mūsos caur patiesu gŗēku nožēlu un apliecinātu ticību.

Uz ko arī apustulis Pāvils mūs visus aicina sacīdams: „Es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne”. (Rom 7:18) Neviens nevar palikt tīrs, ja tam nākas brist pa dubļiem, pa šo grēcīgo pasauli. Kur mēs arī ātri tiekam psiholoģiski, morāli un garīgi notašķīti, un diemžēl, arī paši gribot vai negribot notraipām citus. No visām pusēm, no ārienes un pats ļaunākais - arī no iekšienes! Lai arī cik uzmanīgi mēs laiposim, netīri būsim tik un tā. Pārnestā nozīmē, mēs katrs esam tādi pasaules dubļu bridēji. Mums savas dzīves laikā tiek dota iespēja iet ceļu, kas ir ar stingru pamatu un tas ir ceļš uz mūžīgo dzīvi paša Trīsvienīgā Dieva vadīts, bet mēs grēcīgi cilvēki būdami nomaldāmies no šī ceļa un pēc kāda laika tikai konstatējam, ka atkal brienam pa dubļiem. Mums ir jāsaprot, ka turpinot iet nepareizo ceļu velti cerēt, ka viņš laika gaitā pārvērtīsies par labo. Mums visu dzīves laiku ir nemitīgi jāatgriežas uz šī pareizā, ar cietu pamatu zem kājām, kas ir dzīvības ceļš. Velti cerēt, ka mums nenāksies brist pa šiem dzīves dubļiem to apliecina arī apustuļa Pāvila vārdi: ‘’Nav neviena taisna itin neviena.’’... jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.’’ Mums visu laiku nākas atgriezties pie Dieva un kā maziem bērniem lūgt piedošanu Tēvam, ka esam bijuši nepaklausīgi. Protams mēs varam mēģināt sevi attaisnot ar ierastajiem: „Visi citi arī tā dara vai darītu manā vietā,” „tādi bija apstākļi” u.tml., bet mēs paši apzināmies, cik tas ir naivi un bērnišķīgi. Var mēģināt atbrīvoties no sloga, „izkratot” savu sirdi kādam citam. Un ko viņš mums pateiks? Vai parasto: „Dzīve ir dzīve, dzīvo vien kaut kā tālāk”? Ko darīt? Ko tad piedāvā ticības gudrība? Tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. Sevis attaisnošana ir ilūzija, vēlme redzēt to, kā nav, vēlme parādīt sevi labākā gaismā. Dieva piedošana turpretim ir godīgs skats un pieņemšana par spīti „pasaules dubļiem” tavā dzīvē un dvēselē. Un šeit ir vieta ticībai un tās apliecināšanai, ka Dievs tiešām piedod un izglābj. Kā apustulis saka: ‘’ Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts.’’

Daudzi iedomājas, ka vispirms ir jātic un tikai, tad var liecināt. Jo tā taču liekas saprātīgi! Bet kristīgās ticības ieskati ir dziļāk un arī aicina lūkoties dziļāk lietu būtībā. Bieži vien notiek tā, ka vispirms ar muti mēģinot liecināt, sirdī sāk rasties tīri dedzīga ticība. Kamēr vien turam muti ciet, sirdis nedeg un nedeg! Mēģiniet vispirms aiztaisīt skursteni un pēc tam iededzināt kamīnu. Visai īsā brīdī būs visa māja pilna kodīgo dūmu. Tāpēc evaņģelizācija nav nekāds vēlāks pielikums kristīgai ticībai. Evaņģelizācija pieved ticīgai sirdij nepieciešamo Svētā Gara skābekli un tad sirds var degt košā liesmā. Ticība, kas neliecina, ir kā maza svecīte, kurai uzlikta virsū stikla glāze – silta viņa vēl var būt ir, bet degoša gan tikai uz pavisam īsu mirkli.

Kā Pāvils saka: ‘’Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā.’’ Bez šaubām, viena bez otras nav iespējama. Taisnība nes pestīšanu un otrādi. ‘’Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.’’ Dieva piesaukšana nav izprotama kā Dieva uzmanības pievēršana mums, bet drīzāk kā mūsu uzmanības pievēršana Dievam.

Dzīves upē slīkstot, glābšanas riņķis mums jau sen visiem ir padots – nevis tikai pa roku galam piesviests. Kristus ir iekāpis sabangotā cilvēces eksistencē, dzīvēs un tagad savā Svētā Gara spēkā un Bībeles skaidrībā mūs aicina. Mūsu piesaukšana tādēļ ir vairāk kā atsaukšanās.

Jā, daudzreiz mēs jautājam: ‘’Kas mēs esam? Vai esam tas, ko mēs darām? Vai esam tas, ko citi par mums saka? Vai esam tā ietekmēti, kas mums pieder? Tā bieži vien ierasts domāt mūsu sabiedrībā. Gars, ko dod Jēzus, atklāj, ka piederam nevis panākumu, slavas un varas pasaulei, bet Dievam. Pasaule paverdzina mūs baidot; Gars atbrīvo mūs no verdzības un dāvā patiesības attiecības. Kas mēs esam? Mēs esam Dieva mīlēti bērni! Tāpēc, ja Gavēņa laiku izdzīvosim vērīgi un nesteidzoties, Lieldienas patiesi būs svinēšana, kad augšāmceltā Kristus pasludināšana atbalsosies mūsos.

Āmen!