| |
|
|
|
|
| |
|
|
| |
ORDINĀCIJAS DIEVKALPOJUMS /RĪGAS DOMS, 2009.14.08./ |
|
|
|
|
|
| |
Žēlastība Jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!
Mt.ev. 28:16-20.
16 Bet Viņa vienpadsmit mācekļi nogāja uz Galileju, uz to kalnu, kur Jēzus tiem bija pavēlējis.
17 Un, kad tie Viņu redzēja, tie nokrita Viņa priekšā ceļos, bet citi šaubījās.
18 Un Jēzus piegāja pie tiem un uzrunāja tos, sacīdams: "Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.
19 Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara Vārdā,
20 tās mācīdami turēt visu, ko Es jums esmu pavēlējis. Un redzi, Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam."
Tie ir Tavi vārdi, Visuvarenais Dievs. Svētī mums Tos, jo Tavos vārdos ir un paliek Mūžīgā patiesība vienmēr. Āmen!
SKATS NO AUGSTA KALNA
Ja tā varētu teikt, mēs visi esam dzīves vilcienā, kurā iekāpjam un no kura izkāpjam ne pašu gribas dzīti un bieži vien nepazīdami spēku, kas vilcienu dzen uz priekšu. Reizēm vilciens pārāk ilgi kavējas pie nenozīmīgām un garlaicīgām stacijām, bet interesantākajām vietām pārāk ātri aizdrāžas garām. Ar cilvēkiem, kas jauši vai nejauši iekāpuši mūsu vagonā - mūsu dzīvē, mums jābrauc kopā, ar viņiem mūsu liktenis ir saistīts gan skaistajā braucienā pa kalniem un lejām, gan katastrofas gadījumā. Ja mūsu vagonā būtu iekāpuši citi braucēji, mūsu ceļojums būtu guvis citu nokrāsu, mēs varbūt būtu mainījuši maršrutu, bet ceļabiedra iedrošināti un iejūsmināti, brauktu viņam līdzi uz kalnu augstāko galotni, no kurienes atvērtos plašāks skats uz šo sāpju pilno, bet neizsakāmi skaisto pasauli.
Kāda savāda doma! Kā mācekļi tā arī mēs esam iepazinušies ar šo savādo ceļabiedru, kas mūs ir iedrošinājis un iejūsminājis un mēs sekojam Viņam līdz, šķiet arī šajā kalnā jau esam un redzam ar savām acīm ko nekad nebijām redzējuši, ka šī pasaule ir tik skaista, bet arī sāpju pilna. Un šķiet, ka man tiek uzdots jautājums: „Vai tu, Edvīn, vari noskatīties viņu sāpēs un ciešanās?” Uzdodiet arī sev šo jautājumu, cik Jūs esat gatavi skatīties uz citu sāpēm un ciešanām!
Jā, kā Jūs tā arī es uzdodu jautājumu sev: „Kāpēc es, kāpēc tieši mani uzrunā?”
Kluss ir šis jautājums un kluss ir atbildes skanējums. Tikai vajaga to saklausīt un pieņemt!
Cik ilgi Tā Kunga priekšā mēs varam un vai vispār drīkstam būt nepatiesi! Izlikties, ka mūs neuzrunā, ka mums tas viss nav saistošs. Šīs pasaules ciešanas un bēdas...
Kā bijušais Lutera Akadēmijas prorektors Rolands Eimanis teica: „Cik ilgi spēlēsi teātri!” Jā, cik ilgi mēs pret sevi un citiem būsim nepatiesi? Cik ilgi mēs slēpsim sevi aiz dzīves „ērtības mēteļa” un, kas notiks, ja tas nokritīs? Mūs ieraudzīs tādus kādi esam un visi mūs redzēs kā uz delnas! Jā, mēs esam un būsim dažādi, bet mums ir jābūt patiesiem.
Arī tie vienpadsmit mācekļi, kas bija aicināti, atnāca uz to kalnu, kur Jēzus viņiem bija pavēlējis, tad nāca un stājās viņu vidū, vieni nokrita ceļos, bet otri šaubījās. Šaubas! Līdzība, kur apustulis Sīmanis Pēteris gāja pa ūdens virsu, visspilgtāk parāda un atbild, kas ir šaubas! Tad, kad Kungs Pēteri aicināja nākt pie Viņa pa ūdens virsu, Pēteris kāpa no laivas ārā un gāja, bet līdz ko viņš paskatījās uz savām kājām viņš saprata, ka dara neiespējamo un sāka grimt. Viņš sāka šaubītie par to ko dara! Arī mēs esam ne reizi vien bijuši izbrīnīti par Dieva vadību un spēku, kas parādījies varens mūsu dzīvē. Jā, dažkārt šauboties - vai tiešam! Bet būsim patiesi! Kā Jēzus saviem mācekļiem tad un mums tagad saka iedrošinājuma vārdus, lai viņi toreiz un mēs tagad nešaubītos: „Man ir dota visa vara debesīs un virs zemes.” Tas nozīmē - visur, lai kur viņa mācekļi vien nedotos, Tā Kunga vara var parādīties arī mūsos - nabaga nepilnīgajos cilvēkos. Jo, kas tevi sargā, tas vienmēr un visur būs tev līdzās, tas nesnaudīs! Un Kungs Jēzus dod pavēli: „Ejiet! Kristiet Trīsvienīgā Dieva vārdā! Māciet ievērot manus norādījumus!” Mācekļi ir tādi paši cilvēki kā mēs, tik pat nepilnīgi kā mēs. Un Jēzus uztic tādu uzdevumu, neuzstādot nekādus priekšnoteikumus – ticību bez šaubām ne morālisku pilnību.
Mēs jau tā no Dieva saņemam vairāk kā esam pelnījuši. Kā Luters teica: „Cilvēks nekad tā neizjūt Dieva roku pār sevi kā tad, kad viņš pārdomā mūža aizvadītos gadus un dienas!” Liekas, ka tā būs ar mums visiem. Ja Dieva taisnība nebūtu žēlastības taisnība, ja Svētais un Mūžīgais Dievs mums kā bargs, bet taisnīgs grāmatvedis – izmaksātu tikai tik daudz, cik, Viņa aicinājumam sekojot, esam nopelnījuši – mēs visi būtu nabagi, kam nav nekādu cerību. Kas notiktu, ja Dievs mūs atcerētos tikai tik ilgi kamēr mēs domājam par Viņu? Kas notiktu, ja Dievs mūs uzklausītu tikai tik ilgi, kamēr mēs viņu lūdzam ne tikai svētdienā dievnamā, bet savā ikdienā? Gribas jautāt: „Ko mēs iegūtu un, kas mums piederētu, ja Dievs mums dotu tikai tik daudz, cik mēs dodam Viņa valstības celšanai šajā sāpju un ciešanu pilnajā pasaulē!
Tāpēc mums visiem ir jāpārdomā mūsu dzīve, tās ieguvumus un zaudējumus izvērtējot mēs ar laiku sapratīsim, ka esam no Dieva saņēmuši vairāk, nekā esam pelnījuši. Varbūt ir laiks ieklausīties Dieva balsī ko neesam sadzirdējuši? Var būt ir laiks iet tur, kur nēsam gājuši, tur kur sastopami cilvēki, kas gaida uz Dievu? Varbūt, ka šis ir laiks, kad Dievs meklē uzticīgus strādniekus, tos, kurus Viņš pazīst, tos, kuriem Viņš grib palīzēt?...
Āmen!
|
|
|
| |
|
|
