Žēlastība mums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus!

Lasījums no mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģēlija ko pierakstījis apustulis Mateijs 16.nodaļā!

Atnāca pie Viņa farizeji un saduķeji un kārdinādami prasīja, lai Viņš tiem rādot kādu zīmi no debesīm.
2 Bet Viņš atbildēja un tiem sacīja: "Kad vakars metas, jūs sakāt: būs labs laiks, jo debess ir sarkana, -
3 un rīta agrumā: šodien būs negaiss, jo debess ir sarkana un apmākusies. - Gaisa parādības jūs izprotat, vai jūs nevarat arī laika zīmes izprast?
4 Ļauna un laulības pārkāpēju cilts meklē zīmes, bet viņai nekāda cita netiks dota kā vien pravieša Jonas zīme." Un Viņš tos atstāja un aizgāja.
5 Un Viņa mācekļi, pārceldamies uz otru malu, aizmirsa maizi paņemt līdzi.
6 Bet Jēzus uz tiem sacīja: "Pielūkojiet un sargaities no farizeju un saduķeju rauga."
7 Bet viņi domāja un runāja savā starpā: "Tas tamdēļ, ka neesam maizi paņēmuši līdzi."
8 Un Jēzus, to nomanīdams, uz tiem sacīja: "Kamdēļ jūs tā domājat, ka jums nav maizes, jūs mazticīgie.
9 Vai jūs vēl nesaprotat un neatminaties tās piecas maizes pieciem tūkstošiem un cik grozu jūs tur vēl salasījāt?
10 Nedz tās septiņas maizes četriem tūkstošiem un cik grozu jūs vēl salasījāt?
11 Kā tad jūs nesaprotat, ka Es nerunāju par maizi, jums sacīdams: sargaities no farizeju un saduķeju rauga?"
12 Tad tie saprata, ka Viņš nebija teicis, lai sargās no maizes rauga, bet no farizeju un saduķeju mācības.
(1-12)

Tie ir Tavi vārdi, Trīsvienīgais Dievs. Svētī mums tos, jo Tavos vārdos ir un paliek mūžīgā patiesība vienmēr. Āmen!

PATIESĀ MĀCĪBA

Šīs dienas Svēto Rakstu vārdi runā par Jēzu un Farizejiem kuriem nav vajadzīgas zīmes, bet gan kāds iemesls, kurā pieķert Jēzu kādā nepatiesā lietā. Un Jēzus sarunā ar mācekļiem mums grib pateikt, ka ne no maizes vien mēs pārtiekam, bet gan no dzīvā Dieva Vārda caur kuru mēs spējam pastāvēt pareizā mācībā.

Farizejisms var parādīties un arī laiku pa laikam parādās, arī mūsos. Kad mēs sākam jau katra teikuma sākumā lietot vārdu Es un tad sākam salīdzināt sevi protams kā pārākiem par citiem, salīdzināt viņu darbu lielumus un vērtības ar savējiem. Ja labi darbi būtu nepieciešami mūsu pestīšanai, tas nozīmētu, ka mums visas pūles jāpieliek savas dzīves uzlabošanai, nevis aiz mīlestības pret Dievu, bet tikai tādēļ, lai mēs tiktu pestīti. Un tad mēs darītu tieši to, kas nav jādara. No kā arī Jēzus māca mācekļus sargāties. Tas ir rīkoties savās interesēs. Tā patiesi labie darbi nav vairs labi. Ja mēs pielūdzam Dievu vai apciemojam kādu vientuļu cilvēku, vai devīgi ziedojam baznīcai, vai piedodam kādam pēc strīda tikai tāpēc, lai izpelnītos Dieva labvēlību, šie labie darbi kļūst savtīgi un slikti. Mēs izmantojam Dievu un cilvēkus, lai izdarītu sev pakalpojumu.
Mūsu kristīgā dzīve ir svarīga, bet neaizmirsīsim to, ka Dievs mūs pieņem tādus kādi mēs esam. Jēzus taisnumu saņemam ik dienas un tāpēc mēs nevaram kļūt vēl taisnāki un svētāki kādi jau esam.

Un arī apustulis Pāvils pamāca draudzi Galatejā, ka lai tā sargas no tā rauga, kas saraudzē visu mīklu. Tas ir sargāties no nepareizas mācības. Kā Pāvils saka: ‘’Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu.’’

Mūsu tautas atmodas gados skanēja dziesma kurai bija vārdi: ‘’Mēs pārtiekam viens no otra nevis no pārtikas precēm’’! Šajos vārdos ir liela daļa patiesības. Būt sadraudzībā un saticībā vienam ar otru, nedarīt otram to ko nevēlies, lai dara tev. Un tam visam ir jēga, ka mums ir mūžīgā dzīve, pestīšana kuru nopelnījis Kungs Jēzus Kristus. Un te, lai neviens ar darbiem nelielās, jo ticībā taisnais dzīvos. Kā dzejniece Krista Kukuvasa  rakstīja:

‘’Kungs ir mūsu brīnums.
Kā kārums bārenim.
Kā pavasaris taurenim.
Kā zobrats ritenim.
Kā zeme akmenim.
Kā karstums ugunij.
Tik nepieciešams un neatdalām mums Viņš ir!’’